Arī attālināti jāstrādā, veselībai nekaitējot

Grozījumi Darba aizsardzības likumā izstrādāti jau pirms laba laika. Valdība tos atbalstīja 2018. gada novembrī, Saeima pieņēma pērn oktobrī, nosakot spēkā stāšanās laiku – 2020. gada 1. jūliju. Jau sākotnēji tika paredzēts likumā iekļaut darba aizsardzības regulējumu attālinātajam darbam, jo, kā pamatojusi grozījumu izstrādātāja Labklājības ministrija: aizvien aktuālākas kļūst dažādas specifiskas nodarbinātības formas, arī attālinātais darbs, tādēļ ir nepieciešams darba aizsardzības prasības konkretizēt, lai nodrošinātu pēc iespējas drošu darba vidi visiem nodarbinātajiem.

Dzīve šopavasar – pandēmija, pašizolācijas prasības, ieteikumi distancēties – pierādīja šāda regulējuma nepieciešamību.

Definē, kas ir attālinātais darbs

Likumā ar grozījumiem iekļautā definīcija nosaka: attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, kurā darbs, ko nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmumā, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tas ir arī darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas ir saistīts ar regulāru pārvietošanos.

Attālinātais darbs šā likuma izpratnē attiecas ne tikai uz darbu ar datoru, bet arī jebkuru citu darbu ārpus uzņēmuma, piemēram, tā var būt kādu lietu izgatavošana vai apstrāde darba devēja uzdevumā, paskaidrots grozījumu anotācijā. Vienlaikus ir uzsvērta robežšķirtne: par attālināto darbu tiek uzskatīts tikai tas darbs, kuru var veikt uzņēmuma darba vietās, bet pēc darba devēja un nodarbinātā savstarpējas vienošanās darbinieks to pastāvīgi vai regulāri veic mājās vai citā darba vietā. Turklāt darbs var tikt veikts arī vairākās darba vietās, pārvietojoties, privātās vai publiskās vietās, kopstrādes telpās vai reizēm arī ārpus telpām.

Par attālināto netiek uzskatīts darbs, kas saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos, piemēram, piegādes un pārvadājumu pakalpojumi, izbraukumi pie klientiem, komandējumi un darba braucieni.

Darbs mājās – privātums

Likuma 8. pants (“Darba vides risku novērtēšana”) ir papildināts, nosakot attālināti strādājošā darbinieka pienākumu sadarboties ar darba devēju darba vides riska novērtēšanā un sniegt darba devējam informāciju par attālinātā darba vietas apstākļiem, kas var ietekmēt viņa drošību un veselību.

Satversmes 96. pants ikvienam garantē tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

Ja darbinieks strādā attālināti, tad darba devējam var būt sarežģītāk veikt darba vides iekšējo uzraudzību un darba vides riska novērtēšanu, ņemot vērā to, ka darbs var tikt veikts privātā teritorijā, kur darba devējam nav tiesību piekļūt, vai arī lielā attālumā no uzņēmuma atrašanās vietas. Turklāt attālināto darbu var veikt, arī pārvietojoties uz dažādām vietām, piemēram, kādu brīdi strādāt mājās, tad kafejnīcā, pa ceļam sabiedriskajā transportā, parkā u. c., LM norādījusi anotācijā.

Lai atvieglotu darba devējiem darba vides risku novērtēšanu, likumā ir noteikts, ka attālinātā darba vides riska novērtēšanu veic tad, ja nodarbinātais darbu veic dažādās darba vietās, tādējādi darba devējam nav fiziski jāpārbauda katra darba vieta, bet gan ir iespējams prognozēt, kādiem riska faktoriem nodarbinātais varētu tikt pakļauts (piemēram, ergonomiskie riska faktori, darbs ar datoru, mikroklimats u. c.).

Darba drošība un atbildība

Likums arī pašam darba ņēmējam liek rūpēties par savu drošību un veselību. Tā kā attālinātā darba situācijā jārespektē privātās dzīves neaizskaramība, kādā veidā un kas varēs pārliecināties, vai darbinieks tiešām ir ievērojis darba drošības noteikumus un, piemēram, nav strādājis alkohola vai narkotisko vielu ietekmē?

LM Darba attiecību un darba drošības departamenta vecākā eksperte Māra Vīksne skaidro, ka darba aizsardzības normatīvajos aktos jau līdz šim bija noteikta prasība veikt darba vides risku novērtēšanu atbilstoši katram darbības veidam, konstatējot faktorus, kuri rada vai var radīt risku nodarbināto drošībai un veselībai, izvērtējot riska apjomu un nosakot pasākumus darba vides riska mazināšanai vai novēršanai. Ja darba devējs un nodarbinātais vienojas par darba veikšanu ārpus uzņēmuma pastāvīgi vai regulāri, ar šo brīdi ir nepieciešams veikt darba vides risku novērtējumu arī attālinātajam darbam. Darba devējam ir tiesības noteikt iekšējās kārtības noteikumus, kas attiecināmi uz attālināto darbu, kā arī nosūtīt darbinieku uz alkohola vai narkotisko vielu pārbaudi, ja tas ir nepieciešams.

Saistībā ar izmaiņām darba aizsardzības regulējumā šogad 4. jūnijā ir pieņemti grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumos Nr. 950 “Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība”, nepārprotami nosakot, ka nelaimes gadījumu izmeklēšanas un uzskaites kārtība tiek attiecināta arī uz nelaimes gadījumiem, kas notikuši, veicot attālināto darbu. Jau līdz šim bija noteikts, ka nelaimes gadījumu izmeklēšana attiecas uz nelaimes gadījumiem, kas notikuši ar cietušo, pildot darba vai dienesta pienākumus ārpus uzņēmuma teritorijas vai ārpus noteiktā darba laika, arī atrodoties komandējumā vai darba braucienā. Ar grozījumiem šis uzskaitījums nepārprotami papildināts ar attālināto darbu, klāsta LM speciāliste.

Atbildot uz jautājumu, vai turpmāk darba devējam pienākumu kļūs vairāk, M. Vīksne norāda, ka Darba aizsardzības likumā ir noteikts: darba devējs ir atbildīgs par nodarbināto drošību un veselību darbā. Šis princips arī pirms izmaiņu veikšanas ir bijis attiecināms uz jebkura veida darbu, tādējādi darba devēja pienākumi būtiski nemainās. Ar grozījumiem ir noteikta attālinātā darba definīcija un precizēts, kādā veidā iespējams veikt darba vides riska novērtēšanu attālinātā darba gadījumā, paredzot, ka to var veikt konkrētajai darba vietai, tomēr darba vides risku novērtēšanu var veikt arī attālinātajam darbam kā darba veidam, prognozējot, kādiem darba vides riskiem nodarbinātais var tikt pakļauts.

Speciāliste uzsver: būtiska nozīme attālinātā darba gadījumā ir nodarbināto apmācībai un informēšanai, lai nodarbinātais spētu pats iekārtot atbilstošu darba vietu un ilgtermiņā nekaitētu savai veselībai.

Arī pašnodarbinātajam jāstrādā drošā vidē

Likumā tagad ir iekļauta pašnodarbinātā definīcija, nosakot, ka tā ir fiziskā persona, kura veic darbu patstāvīgi un šā likuma izpratnē nav uzskatāma par nodarbināto.

Likums jau iepriekš noteica pašnodarbinātajam vispārīgu pienākumu rūpēties par savu drošību un veselību darbā. Ar grozījumiem konkretizēts, ka pašnodarbinātajiem jāievēro Darba aizsardzības likumā noteiktie vispārīgie principi.

Likuma II nodaļa “Darba devēja pienākumi un tiesības” papildināta ar 16.¹ pantu par pašnodarbināto drošības un veselības aizsardzību.

Pakalpojuma saņēmējam, kas noslēdzis līgumu ar pašnodarbināto, būs pienākums nodrošināt viņam tikpat drošu darba vidi kā savā uzņēmumā nodarbinātajiem, ja pašnodarbinātais veic darbu šā uzņēmuma darba vidē.

Pakalpojuma saņēmējs, kas noslēdzis līgumu ar pašnodarbināto par darba veikšanu pakalpojuma saņēmēja uzņēmuma darba vidē, ir tiesīgs nepielaist viņu pie darba vai apturēt viņa darbu, ja konstatē, ka viņš pārkāpj darba aizsardzības noteikumus, arī noteikumus par darba aprīkojuma un individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu, vai apdraud savu vai citu personu drošību un veselību.

Savukārt, ja pakalpojuma saņēmēja uzņēmuma darba vidē notiek nelaimes gadījums, kurā cieš pašnodarbinātais, tad pakalpojuma saņēmējs, kas noslēdzis līgumu ar viņu, noskaidro un izvērtē nelaimes gadījuma cēloņus, kā arī veic nepieciešamos preventīvos pasākumus līdzīgu nelaimes gadījumu novēršanai, ja tas var ietekmēt šajā uzņēmumā veicamo darbu.

LM paskaidrojumos minēts, ka bieži vien pašnodarbinātie strādā kopā ar nodarbinātajiem viena uzņēmuma darba vidē. Līdz ar to ir nodrošināmi vienlīdzīgi apstākļi, arī prasības nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem. Piemēram, pašnodarbinātajam ir pienākums lietot darba aprīkojumu, individuālos un kolektīvos aizsardzības līdzekļus, ievērot drošības zīmes, taču pašnodarbinātajam nav pienākuma apmeklēt obligātās veselības pārbaudes, uz kurām darba devējs nosūta nodarbinātos.

Latvijā ir prakse, ka darba devēji (lai samazinātu nodokļu u. c. izdevumus) saviem darba ņēmējiem paralēli liek reģistrēties kā pašnodarbinātajiem. Kā ir nosakāms, ka darbus izpilda pašnodarbinātais, – vai pēc laika, kurā viņš strādā darba devēja darba vidē?

M. Vīksne norāda, ka grozījumi likumā nemaina pašnodarbināto tiesisko statusu, bet gan pilnveido regulējumu viņu drošībai un aizsardzībai. Prasības pašnodarbināto drošībai ir attiecināmas uz gadījumiem, kad darba devējs noslēdz līgumu ar pašnodarbināto par konkrēta darba veikšanu (uzņēmuma līgumu), un šis pašnodarbinātais darbu veic uzņēmuma darba vidē, kurā strādā arī šī darba devēja nodarbinātie neatkarīgi no darba veikšanas ilguma.

Dokumentācijā – tehnoloģiju iespējas

Darba devējam likumā ir noteiktas tiesības izmantot informācijas tehnoloģijas risinājumus ar darba aizsardzību saistīto procesu dokumentēšanā, arī darba vides riska novērtēšanas rezultātu dokumentēšanā. Ar darba aizsardzību saistītos elektroniskos dokumentus jāparaksta atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas regulē elektroniskos dokumentus. Darba devējam jānodrošina valsts uzraudzības un kontroles iestādēm iespēja piekļūt ar darba aizsardzību saistītajiem elektroniskajiem dokumentiem un pārliecināties par to autentiskumu un integritāti.

No likuma izslēgtas prasības, kas attiecas uz dažāda veida nodarbināto un darba vietu sarakstu sastādīšanu. Savukārt 8. pants papildināts ar jaunu piekto daļu, kas paredz darba devējam pienākumu nodrošināt darba vides riska novērtēšanas rezultātu dokumentēšanu, kā arī precizētas prasības darba aizsardzības organizatoriskajai struktūrai.

Grozījumi stājas spēkā 1. jūlijā. Vai šajā brīdī jau ir jābūt sagatavotiem dokumentiem, kas atbilst jaunajām prasībām?

M. Vīksne uzsver, ka likuma grozījumi pēc būtības neparedz obligātu jaunu dokumentu veidu izstrādi, jo ir noteiktas darba devēja tiesības izmantot informācijas tehnoloģijas risinājumus. Darba devējs var turpināt sagatavot un parakstīt nepieciešamos dokumentus papīra formā.

Likumā ir vēl vairāki grozījumi.

Attālinātā darba pieredze pandēmijas apstākļos

Valsts uzraudzība un kontrole darba tiesisko attiecību un darba aizsardzības jomā ir Valsts darba inspekcijas (VDI) funkcija. Covid-19 dēļ izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā daudzi organizēja darbu attālināti, kas likuma rāmjos ielikts no 1. jūlija. VDI Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja Dace Stivriņa teic, ka inspekcijā ārkārtējās situācijas laikā par attālinātā darba organizēšanu bija vērsušies gan darbinieki, gan darba devēji. Visbiežāk uzdoti jautājumi par pāreju uz attālināto darbu, ja viena vai otra puse iebilda attālinātā darba veikšanai, kā arī par darba aprīkojuma nodrošināšanu attālinātā darba gadījumā.

Kā praktiski vienoties par attālinātā darba režīmu – darba līgumā vai iekšējos dokumentos? Vai darba devējam un darbiniekam vienošanās jāslēdz rakstveidā?

Attālinātais darbs ir tikai darba veikšanas veids attālināti – no mājām u. c., neatrodoties uzņēmuma teritorijā un darba vietā uz vietas. Arī attālinātā darba situācijā darbinieks atrodas darba devēja rīcībā, pakļaujas darba devēja rīkojumiem un noteiktai darba kārtībai, līdz ar to, arī attālināti strādājot, darbiniekam jāveic darba pienākumi darba līgumā nolīgtā darba laika ietvaros, skaidro D. Stivriņa.

Par iespēju pāriet uz attālināto darbu, ja darba līgumā iepriekš tas nav noteikts, darba devējam jainformē darbinieki ne tikai mutiski, bet arī rakstveidā, piedāvājot darba līguma grozījumus, ievērojot Darba likuma 97. un 98. pantā noteikto kārtību.

Ja darba devējs un darbinieks par darba veikšanu attālināti nav vienojušies darba līgumā, tad, mainot darba līguma noteikumus – vienojoties veikt darbu attālināti –, līgumā būtu javeic rakstveida grozījumi, norāda VDI speciāliste.